Ikdienas biznesa vidē tiek slēgti dažādas formas un veida darījuma līgumi. Ņemot vērā pēdējo gadu tendences, arvien vairāk biznesa jomas pārstāvju izvēlas līgumus slēgt attālināti, jo tas ietaupa gan laiku, gan resursus, turklāt, slēdzot līgumus un parakstot tos ar drošu elektronisku parakstu, līguma slēdzēji var būt pārliecināti par parakstītāja identitāti.

Veidojot darījuma attiecības attālināti, var rasties jautājums, vai visi līgumi, kas tiek slēgti attālināti, uzskatāmi par distances līgumiem vai tomēr šādi līgumi tiek slēgti konkrētos gadījumos?

Distances līgums

Distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju par preces iegādi vai pakalpojuma sniegšanu, kas noslēgta neklātienes apstākļos, piemēram, ar interneta starpniecību. Ar “patērētāju” direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām izpratnē saprot fizisku personu, kura pirkumu internetā veikusi nesaistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, saimniecisko darbību vai profesiju. Savukārt ar “pārdevēju” saprot fizisku vai juridisku personu, kura tirdzniecību attālināti (internetā) veic tās komercdarbības, uzņēmējdarbības, amatnieciskās darbības vai profesijas ietvaros. Ņemot vērā minēto, direktīvas regulējums netiks piemērots pirkuma līgumiem, kas slēgti starp diviem patērētājiem jeb divām fiziskām personām.

Distances līgums pēc būtības ir saistošs juridisks dokuments, kas var tikt publicēts elektroniski kā mājaslapas sadaļa. Par distances saziņas līdzekļiem uzskatāmi:

• tālrunis;
• tīmeklis;
• elektroniskais pasts;
• televīzija;
• fakss;
• katalogs;
• presē publicētās reklāmas, kurām pievienots pasūtījuma kupons;
• mājaslapā izvietotā informācija;
• citi informācijas nosūtīšanas un pārraidīšanas distances līdzekļi.