Esmu no tiem, kuri nepiekrīt, ka prēmijas noteikti vajadzīgas. Jo vairāk maksā, jo vairāk strādā – tas faktiski ir vienas paaudzes radīts mīts. Daudzu gadu laikā visā pasaulē uzkrātā pieredze personālvadības jomā liecina par pretējo: cilvēki drīzāk vēlas saņemt stabilu atalgojumu, nekā pelnīt vairāk. Protams, neviens neatteiksies no papildu ienākumiem, tomēr modernās motivācijas sistēmas pamatojas uz paveicamo darbu pēc būtības, nevis naudu, ko par to saņemam.

Ir vairāki darbinieku prēmēšanas veidi. Ierasts variants ir gada beigās visiem darbiniekiem samaksāt prēmijas, kas nav saistītas ar darba rezultātiem, bet iekļautas kopējā atalgojuma paketē. Šādā gadījumā cilvēki zina, ka prēmijas būs neatkarīgi no paveiktā, viņi pie tā ir pieraduši un sagaida to kā pašsaprotamu bonusu. Otrs variants – maksāt prēmijas visiem darbiniekiem saistībā ar uzņēmuma rezultātiem. Tas parasti notiek februārī vai martā, kad noslēdzas biznesa gads un uzņēmuma vadība, izvērtējot sasniegto, dalās peļņā ar darbiniekiem.

Vēl ir situācijas, kad konkrēts darbinieks nopelnījis prēmiju par īpašiem sasniegumiem, t.i., paveicis kaut ko ārpus gaidītā, pārsteidzis uzņēmuma vadību ar kādu neparastu risinājumu vai izcili veiksmīgu darījumu. Darba devējs vēlas pateikties tieši konkrētajam darbiniekam vai sekmīgi pabeigta liela projekta dalībniekiem.