Eiropas Savienības Vispārējā tiesa 2026.gada 11.februāra lietā T‑643/24 vērtējusi jautājumu, vai samaksa trīskāršā apmērā par fonogrammas izmantošanu bez licences ir jāuzskata par pakalpojumu, kam piemērojams pievienotās vērtības nodoklis. Šis jautājums ir aktuāls arī Latvijas kontekstā, analizējot, kādos gadījumos soda naudu var traktēt kā samaksu par pakalpojumu, kam jāpiemēro nodokļi.
Eiropas Savienības Vispārējā tiesa (Tiesa) 2026.gada 11.februārī pieņēma nolēmumu lietā T‑643/24, kurā izskatīja strīdu par to, vai neatļauta fonogrammu un audiovizuālo darbu izmantošana rada ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamu pakalpojumu. Tāpat tika vērtēts, vai trīskāršā atlīdzība jeb papildu samaksa, kas tiek noteikta par darbu izmantošanu bez licences, ir pilnā apmērā uzskatāma par atlīdzību, kas apliekama ar PVN.
Šī lieta ir īpaši nozīmīga autortiesību kolektīvās pārvaldības organizācijām, pakalpojumu sniedzējiem, kuri publiski atskaņo vai citādi izmanto ierakstus vai audiovizuālos darbus, kā arī Eiropas Savienības dalībvalstu nodokļu administrācijām.
Lietas apstākļi
Lietas dalībnieki bija Rumānijas komercsabiedrība “Cristian General Serv SR” (“CGS”), kas sniedza viesu māju un līdzīga profila pakalpojumus un publiski izmantoja fonogrammas un audiovizuālos ierakstus bez atļaujas (licences), un Rumānijas izpildītājmākslinieku blakustiesību kolektīvās pārvaldības organizācija “Centrul Român pentru Administrarea Drepturilor Artiștilor Interpreți” (“Credidam”).
