Piedāvājam maija “iFinanses” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – problemātiskais paraksts

Šobrīd atrodamies pārejas posmā, kad daļa uzņēmumu straujāk, citi – lēnāk pāriet uz elektronisko dokumentu apriti grāmatvedībā. Šajā laikā ir daudz ko domāt un pētīt, lai rastu ērtāko sistēmu, kas vienlaicīgi atbilstu normatīvo aktu prasībām. Normatīvie akti, no vienas puses, paver iespējas attīstībai, bet, no otras, – nosaka stingrus rāmjus. Viena no visvairāk apspriestajām problēmām joprojām ir paraksts uz dokumenta – kad tas ir obligāts un kad bez tā var iztikt. Šī tēma ir nokļuvusi iFinanses maija topa 1.vietā.

Ildze Alksnīte publikācijā “Kad paraksts nav nepieciešams” (iFinanses.lv, 18.05.2026.) norāda, ka paraksts bieži vien ir rekvizīts, kura dokumentā trūkst, un tas rada problēmas dokumentu atzīt par attaisnojuma dokumentu grāmatvedībā. Iemesli tam var būt dažādi. “Piemēram, darbinieki, kuri saņem preces vai pakalpojumus, neuzskata par nepieciešamu parakstīt rēķinu vai pavadzīmi, tādēļ grāmatvedībā nonāk neparakstīti dokumenti. Tāpat var būt, ka darījuma partneris visus savus grāmatvedības dokumentus sagatavo un paraksta elektroniski un nevēlas tos sūtīt ar fizisku parakstu. Vai arī grāmatvedību kārto citā valstī, un tur nelabprāt nodarbojas ar šādiem, pēc viņu uzskatiem, liekiem birokrātiskiem procesiem,” skaidro autore.

Grāmatvedības likumā paredzēts, ka paraksts var nebūt trīs gadījumos. Pirmais no tiem attiecas tikai uz iekšējiem attaisnojuma dokumentiem, savukārt pārējie divi pieļauj ārēju attaisnojuma dokumentu noformēšanu bez paraksta. Piemēram, ja darījumu starp uzņēmumiem pamato līgums, un to parakstījušas abas puses ar pašrocīgu vai drošu elektronisko parakstu.

Paraksts var nebūt arī gadījumā, ja ārējais dokuments bez paraksta tiek apstiprināts uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā. “Šajā gadījumā ir būtiski izstrādāt skaidru un saprotamu uzņēmuma vadītāja noteikto kārtību, lai to būtu iespējams uzrādīt arī trešajām pusēm un tām šī kārtība būtu skaidra. Šis modelis pieļauj diezgan plašas interpretācijas un variācijas apstiprināšanas procesam no rēķina vai pavadzīmes saņēmēja puses. Tomēr ir situācijas, kad uzņēmums, kurš saņem rēķinu vai pavadzīmi, ir noteicis, ka paraksts nav nepieciešams, jo dokumenti tiek apliecināti uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā, bet otra puse, kas rēķinu izsniegusi, tomēr lūdz parakstu,” pauž I.Alksnīte.

2.vieta – ko drīkst prasīt VID

Topa 2.vietā iekļuvusi Oļega Spundiņa publikācija “Kādu informāciju drīkst pieprasīt VID” (iFinanses.lv, 26.05.2026.)

Kopš 2023.gada 30.jūnija spēkā ir būtiski grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, ar kuriem agrākie kontroles instrumenti tika pārstrukturēti jaunā pieejā. Valsts ieņēmumu dienests (VID) savos skaidrojošajos materiālos šo pieeju raksturo kā trīs posmus: informācijas iegūšana, nodokļu kontrole un nodokļu audits. Tādējādi “informācijas pieprasīšana” nav tikai tehniska sarakste ar nodokļu inspekciju, bet reāls priekšposms formālai nodokļu kontrolei vai auditam.

No likuma “Par nodokļiem un nodevām” secināms, ka VID ir plašas tiesības iegūt informāciju nodokļu administrēšanas vajadzībām. “VID drīkst prasīt ne tikai grāmatvedības dokumentus šaurā nozīmē. Praksē tas var būt, piemēram, darījumu attaisnojuma dokumentu kopums, bankas kontu izraksti, līgumi, rēķini, pavadzīmes, noliktavas uzskaites informācija, darba samaksas aprēķini, personāla dokumenti, paskaidrojumi par konkrētu darījumu ekonomisko saturu un pat piekļuve elektroniski glabātiem datiem,” skaidro autors, bet vienlaikus vērš uzmanību, ka pastāv svarīga robeža: “VID nedrīkst prasīt jebko, kas ienāk prātā. Pieprasījumam jābūt saistītam ar nodokļu administrēšanas mērķi.”

Tāpat jurists iesaka uzņēmumiem  informācijas pieprasījuma stadijā tomēr neieņemt formālu vai konfrontējošu pozīciju, ja vien pieprasījums nav acīmredzami nesamērīgs vai nesaistīts ar nodokļu aprēķinu. “Pārāk bieži problēma ir nevis dokumentu trūkums, bet gan tas, ka atbilde VID ir sasteigta, nepilnīga vai neizskaidro biznesa loģiku. VID savukārt šādu klusēšanu vai nepilnības bieži interpretē kā risku, ko vēlāk izmanto nodokļu kontrolē vai auditā,” vērš uzmanību autors.

3.vieta – zaudētie parādi

Maijā, gada pārskatu sagatavošanas karstākajā periodā, likumsakarīgi topa 3.vietā ierindojusies zvērinātas revidentes Modrītes Johansones publikācija “Nedrošie un zaudētie debitoru parādi” (iFinanses.lv, 15.05.2026.), kurā autore skaidro, kā norakstīt nedrošos parādus un piemērot uzņēmumu ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli divās dažādās lasītāja situācijās – vienā, kad parādam ir veidoti uzkrājumi, otrā – kad nav.

“Sākumā vēlos precizēt, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā tiek lietots termins “nedrošie debitoru parādi”, savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likumā – “zaudētie parādi”. Šie termini attiecas uz vienu un to pašu ekonomisko situāciju, bet tiek piemēroti atšķirīgiem nodokļiem,” vērš uzmanību revidente. “Svarīgākais pamatnosacījums – uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) korekcijās izmanto summu bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN). UIN tiek piemērots nosacītai peļņas sadalei, tostarp ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem, kuros ietilpst arī nedrošie debitoru parādi, ja tiem nedrīkst piemērot 9.panta 3.daļas atbrīvojumu. Savukārt PVN nav uzņēmuma ienākums, jo tas tiek iekasēts valsts vārdā un iemaksāts valsts budžetā. Tomēr situācijās, kad PVN nav atgūstams, tas var kļūt par uzņēmuma izmaksām.”

Uzņēmumam ir rūpīgi jāvērtē visi aspekti, ņemot vērā, ka UIN un PVN regulējumi darbojas neatkarīgi. Var rasties situācijas, kad nedrošais parāds ir jāiekļauj ar UIN apliekamajā bāzē, bet PVN atgūstams, koriģējot deklarāciju, norāda autore.

Nedrošo debitoru uzskaite nav tikai tehnisks grāmatvedības process – tas ir nodokļu risku vadības instruments. “Savlaicīga debitoru izvērtēšana, uzkrājumu veidošana un PVN korekciju iespēju analīze ļauj izvairīties gan no nodokļu pārmaksas, gan no liekiem strīdiem ar nodokļu administrāciju, ” tā M.Johansone.