Nedrošo un zaudēto debitoru norakstīšana praksē vienmēr prasa vienlaikus izvērtēt divus neatkarīgus regulējumus – uzņēmumu ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa normas. Šo nodokļu piemērošanas loģika atšķiras. Uzņēmuma ienākuma nodokļa kontekstā tiek vērtēts, vai ir radušies ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi un vai ir piemērojams Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 9.panta 3.daļā noteiktais atbrīvojums. Savukārt pievienotās vērtības nodokļa kontekstā būtiski ir noteikt, vai uzņēmumam saglabājas tiesības atgūt budžetā jau samaksāto nodokli. Tieši šo divu regulējumu jaukšana praksē visbiežāk rada kļūdas. Lai viestu skaidrību, analizējam 2 lasītāja situācijas.
Vispārīgie principi
Sākumā vēlos precizēt, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (UIN likums) tiek lietots termins “nedrošie debitoru parādi”, savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likumā (PVN likums) – “zaudētie parādi”. Šie termini attiecas uz vienu un to pašu ekonomisko situāciju, bet tiek piemēroti atšķirīgiem nodokļiem.
Rakstā aplūkotas divas situācijas par nedrošo parādu ietekmi uz uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) un korekcijām, kas saistītas ar nedrošo debitoru norakstīšanu. Svarīgākais pamatnosacījums – atbilstoši UIN likuma 9.panta 4.daļai UIN korekcijās izmanto summu bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN). UIN tiek piemērots nosacītai peļņas sadalei, tostarp ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem, kuros ietilpst arī nedrošie debitoru parādi, ja tiem nedrīkst piemērot 9.panta 3.daļas atbrīvojumu. Savukārt PVN nav uzņēmuma ienākums, jo tas tiek iekasēts valsts vārdā un iemaksāts valsts budžetā. Tomēr situācijās, kad PVN nav atgūstams, tas var kļūt par uzņēmuma izmaksām.
