Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija skaidrs – ar pašmāju saražoto elektroenerģiju mums nepietiek, tāpēc esam atkarīgi no importa. Arī pirms četriem gadiem Krievijas sāktais karš Ukrainā nav bijis būtisks stimuls, lai Latvijas valsts šo jautājumu beidzot atrisinātu vai būtu skaidrs plāns, kā to darīt. Pašreizējie notikumi Tuvajos Austrumos jautājumu par mūsu energoneatkarību liek uzdot atkal. Skaidrojam, kāda ir situācija elektroenerģijas jomā, kādas tai var būt sekas, un ko var vai nevar darīt lietas labā?
Sezonālā pašpietiekamība
“Swedbank” Lielo uzņēmumu apkalpošanas daļas Projektu finansēšanas jomas vadītājs Gatis Kalniņš atzīst, ka Latvija un Baltija kopumā joprojām būtisku daļu patērētās elektroenerģijas importē. Viņš uzsver, ka Latvija savā ziņā ir pašpietiekamāka nekā vidēji Baltijas valstis. Jau ilgākā periodā Latvijā pašu ģenerācija nosedz 70–80% un atsevišķos gados pat virs 80% no vietējā patēriņa gada griezumā, kamēr Baltijā kopumā tikai 2025.gadā izdevies sasniegt 70% slieksni – iepriekš tas bijis ievērojami zemāks.
Lai arī vērtības šķiet salīdzinoši augstas, “Swedbank” eksperta skatījumā jāņem vērā vairākas nianses.
Pirmkārt, pašpietiekamība ir samērā sezonāla. Palu laikā Latvijā esošās hidroelektrostacijas (HES) palīdz būtiski kāpināt ražošanu un faktiski nosedz iekšējo pieprasījumu, bet pavisam cita aina ir pēc paliem jeb no maija un jūnija līdz pat oktobrim – šajā periodā atsevišķos mēnešos vidējā pašpietiekamība ir vairs tikai 40–50% robežās.
Otrkārt, būtisku daļu elektroenerģijas Latvijā saražo no dabasgāzes. 2025.gadā dabasgāze veidoja pat ceturtdaļu no visas ģenerācijas, un sagaidāms, ka 2026.gadā šis īpatsvars var pat pieaugt aukstās ziemas ietekmē. Bet dabasgāze ir importēts resurss, kas pašpietiekamību īsti neuzlabo. G. Kalniņš uzsver nenoteiktību, ko rada sezonālas un laikapstākļu pārmaiņas, kā arī atkarība no importēta resursa. Tas ietekmē gan elektroenerģijas stabilu pieejamību, gan cenu stabilitāti. Nenoteiktībai parasti ir zināma cena, un ar to jārēķinās.
