Senāta spriedums lietā SKC‑397/2025, no vienas puses, noslēdz diskusiju par to, vai darba devējs drīkst balstīt uzteikumu uz vairākus gadus seniem pārkāpumiem, bet, no otras puses, atver plašāku un darba devēju praksei būtisku diskusiju par pārkāpuma izdarīšanas un atklāšanas brīža pareizu noteikšanu sarežģītās, ilgstošās un faktiski komplicētās situācijās. Skaidrojam Senāta sprieduma un judikatūras atziņas.
Darba devēja uzteikuma tiesības robežas
Darba likuma (DL) 101.panta 3.daļa noteic, ka darba devējs var uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz šā panta 1.daļas 1., 2., 3., 4. vai 5. punktu, ne vēlāk kā viena mēneša laikā no pārkāpuma atklāšanas dienas, neieskaitot darbinieka pārejošas darbnespējas laiku vai laiku, kad viņš ir bijis atvaļinājumā vai nav veicis darbu citu attaisnojošu iemeslu dēļ, bet ne vēlāk kā 12 mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas. Praksē minētā norma nereti tiek uztverta tikai kā procedūras jautājums, tomēr Senāta judikatūra liecina, ka tā nav uzskatāma par tehnisku formalitāti, bet gan nosaka darba devēja uzteikuma tiesības robežas.
Īpaši skaidri tas izriet no nesenā Senāta 2025.gada 3.decembra Rīcības sēdes lēmuma lietā SKC‑397/2025 civillietā C771090124. Senāts tajā nepārprotami norādīja, ka darba līguma uzteikuma tiesības izlietošana uz DL 101.panta 1.daļas 3.punkta pamata ir iespējama ne vēlāk kā 12 mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, un šī termiņa nokavējuma gadījumā uzteikuma tiesība ir zaudēta. Tādēļ, ja darba devējs 2026.gadā vēlas uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz darbinieka rīcību, kas notikusi, piemēram, 2024.gadā, šis fakts vien ir pietiekams, lai konstatētu darba devēja uzteikuma tiesības izbeigšanos, pamatojoties uz DL 101.panta 3.daļas termiņa nokavējumu.
