Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumi par informācijas izsniegšanu vai neizsniegšanu no Fizisko personu reģistra var tieši ietekmēt personas iespējas vērsties tiesā. Tāpēc būtisks ir Senāta rīcības sēdes lēmums, kurā uzsvērts – izskatot šādus pieprasījumus, iestāde nevar rīkoties formāli.
Vēršoties tiesā ar prasību, Civilprocesa likuma 26.panta 2.daļa un 128.panta 2.daļas 12punkts noteic prasītājam pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. To neievērojot, tiesa atstās prasības pieteikumu bez virzības un noteiks termiņu trūkstošās informācijas iesniegšanai, bet, ja prasītājs to neiesniegs, atteiks pieņemt prasības pieteikumu. Tādējādi atbildētāja deklarētās dzīvesvietas norādīšana ir priekšnoteikums, lai prasības pieteikums vispār tiktu pieņemts.
2026.gada 27.janvārī Senāts pieņēma rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKC-178/2026. Lietā informācijas pieprasītājs vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) ar lūgumu izsniegt ziņas par citas personas deklarēto dzīvesvietu, kā šīs personas identificējošo informāciju norādot tās vārdu un uzvārdu, darba vietu, iespējamo dzīvesvietu un kredītiestādes norēķinu kontu. Šādu informāciju PMLP atzina par nepietiekamu personas viennozīmīgai identificēšanai Fizisko personu reģistrā un līdz ar to atteica izsniegt pieprasītās ziņas.
Senāts šādu PMLP rīcību atzina par prettiesisku, jo pārvalde savas kompetences ietvaros varēja veikt pasākumus personas identificēšanai, izmantojot informācijas pieprasījumā ietverto informāciju. Iestāde varēja lūgt Valsts policijai sniegt ziņas par konkrēto fizisko personu. Tādējādi PMLP neizpildīja savu Administratīvā procesa likuma (APL) 59.panta 2.daļā un 53.pantā noteikto sadarbības pienākumu ar citām iestādēm, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.
